Negaidīts dēls no īsa romāna. Svešiniece stāvēja uz sliekšņa un turēja rokās mazuli

Roberts nekad nebija precējies, lai gan meitenes vienmēr viņam bija apkārt, gluži kā bites ap medus podu. Tomēr neviena viņam neiekrita sirdī.

Roberts pat lepojās ar to, ka ar visām meitenēm, ar kurām satikās, pēc šķiršanās palika draugi. Viņam šķita, ka nevienai sirdi nesalauza.

Roberts atvēra acis, un viņam izklausījās, ka kāds pie durvīm klauvēja. Viņš paskatījās pulkstenī, pieci no rīta, brīvdiena, bet pie durvīm turpināja klauvēt.

Roberts piecēlās un aizgāja pie durvīm, caur actiņu bija grūti redzēt, bet sievietes siluetu viņš tomēr saskatīja.

Lasi arī: ““Tu dekrētā 2 gadus atpūties, tagad mana kārta”: paziņoja vīrs

Roberts atvēra durvis, bet uz sliekšņa stāvēja no skata jauka meitene.

• Es domāju, ka tu izklaidējies kādā klubā un tevis nav mājās.

Meitene ienāca koridorī un sāka vilkt nost zābakus.

• Meitenīt, kas jūs esat? – vaicāja Roberts.
• Kas, kas sieva Lilija mētelī, – iesmējās sieviete. – Še ņem, turi.

Un viņa iedeva bērnu Robertam.

Meitene novilka mēteli un paņēma bērnu.

Robertam jau tā bija lielas acis, viņš atvēra durvis un ar rokas žestu norādīja uz izeju.

• Jūs ar adresi neesat kļūdījusies?
• Robertiņ, es atnācu tur, kur vajag. Vēl neatcerējies, nu labi, tūlīt atcerēsimies.
Meitene bez kavēšanās aizgāja uz virtuvi un ieslēdza tējkannu.

• Esmu no dzemdību nama, mani vakar izrakstīja. Braucu ar sabiedrisko uz staciju, bet man izvilka maku. Tur man bija nauda biļetei, bet ne tikai biļetei, Tur bija viss, ko biju sakrājusi līdz dzemdībām. Tāpēc mājās aizbraukt nevaru un maisījums Reinim ir palicis tikai vienai reizei.
• Tad vajag aiziet uz veikalu pēc maisījuma.
• Es jau raudādama nosēdēju stacijā, vērsos policijā, bet viņi man naudu pat biļetei nedeva. Pilsētā es nevienu nezinu un man nav kur iet. Tad atcerējos par tevi.

Roberts uzmanīgi klausījās un atcerējās, kas ir Lilija.

Atmiņā atnāca pagātnes ainas…

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk